Ņemot vērā, ka pagājušajā gadā aptuveni 15% Rīgas jauniešu pavadīja vasaru, piedaloties “Ghetto Games”, un sportistiem līdzi nāca arī vecāki un draugi, Grīziņkalns ir kļuvis par iemīļotu, dzīvu, aktīvu pulcēšanās vietu un ir tikai loģiski, ka šī ļaužu plūsma nav viendabīga. Kāds sabiedrības norakstītais kļūst par olimpisko čempionu, bet cits iet barā piekaut savus vienaudžus. Par katru no incidentiem esam informēti un līdzdarbojamies izmeklēšanā. Esam secinājuši, ka neviens no iesaistītajiem nav bijis “Ghetto Games” sportists un mūsu parks joprojām ir un būs droša vide, kur jēgpilni pavadīt laiku. Kā organizācija esam ciešā sadarbībā ar Rīgas pašvaldības policiju un atbalstām visas aktivitātes, kas veicinās vēl labāku situāciju Grīziņkalna apkaimē.
“Ghetto Games” pastarpināti sportiskajām aktivitātēm piecpadsmit gadu laikā ir veicis arī sociālo funkciju, integrējot ielu jauniešus, mazinot prostitūcijas un kriminālo aktivitāti Grīziņkalnā. Pēdējos piecus gadus tā vairāk bijusi preventīva darbība, masveidā dodot platformu jauniešiem kvalitatīvām aktivitātēm, lai viņu domas nesaistītos ar dzīves izvēlēm, kas ir pretrunā likumam un cieņpilnai attieksmei pret citiem sabiedrības locekļiem. Nezinātājiem jāpiebilst, ka šīs aktivitātes “Ghetto Games” ir veicis un turpina veikt neraugoties uz faktu, ka pašvaldības finansējums šādiem mērķiem nav atradies un sociāli izglītojošās aktivitātes “Ghetto Games” veic par piesaistīto sponsoru finansējumu. Tāpēc ir neizprotams Grīziņkalna apkaimes biedrības mēģinājums ierobežot vai pat izbeigt “Ghetto Games” aktivitātes, kas ir par aktīvu un veselīgu dzīvesveidu.
Izvērtējot konkrētos pusaudžu vardarbības gadījumus, tie ir pretēji “Ghetto Games” kustības vērtībām. Redzot atklāto vardarbību un pazemojumus, kas acīmredzami ir pusaudžu vardarbības mērķis, ir skaidrs, ka sabiedrība ir nolikta jaunas, globālas problēmas priekšā, kuras risinājums ir jāmeklē visiem kopā. “Ghetto Games” ir atvērta sadarbībai ar pašvaldību un citām institūcijām, lai risinātu šos jautājumus un veidotu kvalitatīvāku vidi Rīgā.
Romāns Vanags, diriģents, XXVII Vispārējo latviešu dziesmu svētku noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs:
“Ghetto Games” nevajag jaukt kopā ar noziedzību pilsētā. Nevar uzlikt vienai komandai, kas strādā ar sportu, jautājumus par pilsētas drošības risināšanu. Komandu sports tāpat kā kora dziedāšana saliedē, veido draudzību un komandas garu, kas nereti paliek uz visu mūžu. Pirms desmit gadiem, kad mani puikas gribēja iet uz “Ghetto Games” spēlēt basketbolu, biju piesardzīgs, jo nezināju, kas tas ir, kas tur par publiku. Sāku iet līdzi uz mačiem, pamazām iepazinos ar Raimondu un sapratu, ko viņš piedāvā - lietas, kas puišiem un meitenēm ir ļoti svarīgas. Proti, sportisks sacensību gars kopā ar lielu draudzību. Mani ļoti priecē, ka “Ghetto Games” pasākumos gan dalībniekiem, gan publikai ir aizliegts lietot apreibinošus dzērienus, vielas vai smēķēt. Mūsu sabiedrībā šobrīd ir šausmīga neiecietība pret citiem, sevis parādīšana uz citu rēķina, kas bieži vien robežojas ar vardarbību. Diemžēl, pateicoties tehnoloģijām un sociālajiem tīkliem notiek ļoti smagi gadījumi. Taču vardarbība nav tikai pusaudžu vidū, bet arī starp pieaugušajiem, kuri izpaužas citus pazemojošā veidā. Šo situāciju var risināt tikai ar labiem darbiem un “Ghetto Games” ir viens no tiem. Nākamais solis, protams, ir tiesībsargājošās iestādes, kurām jāreaģē ne tikai post factum, bet jādarbojas preventīvi. Mūsdienu tehnoloģijas atļauj patruļas ar skūteriem, izvietot kameras un citus risinājumus. Nevajag gaidīt kādu traģēdiju. Ja to ielaidīsim, tad situācija Rīgā var pārvērsties haosā līdzīgi kā daudzās pasaules vietās, kur man izdevies būt, kur nav droši atrasties uz ielas. Katram ir jādara savs darbs – pārmetums “Ghetto Games” par apkārtējās teritorijas nenosargāšanu nav godīgs. Nedomāju, ka ārpus sava parka teritorijas “Ghetto Games” būtu jāiet ieviest kārtība – tas ir jādara Pašvaldības policijai. “Ghetto Games” ir skaļš un kādam var šķist, ka tas ir perēklis visām ļaundarībām, bet tā nav patiesība – es kā tētis biju pilnīgi drošs par to, kas notiek šajos pasākumos.
Liene Cakare, zvērināta advokāte, “EY Law” partnere:
“Ghetto Games” jau piecpadsmit gadus veido publisku kampaņu, popularizējot sportu un saturīgu laika pavadīšanu, nevis pīpēšanu, dzeršanu vai vardarbību. Pagriezt situāciju tā, ka pie vardarbības Grīziņkalnā ir vainīgs “Ghetto Games”, ir absolūti nepieņemami un nepareizi. Getiņš ir mana dēla neatņemama vasaras sastāvdaļa un kā mamma esmu priecīga, ka viņš tur kvalitatīvi pavada laiku, sporto un viņam ir izveidojies ciešs draugu kolektīvs. Man ir svarīgi, lai pasākumos, kur ir mans bērns, ir vērtīgs saturs un drošība. Ejot uz Getiņu, viņš pilnveido savas basketbola spēles prasmes, ko nevar iegūt regulārajā sezonā. Man nekad nav bijušas bažas par drošību vai varu laist savu bērnu vienu uz Getiņu.
Uzskatu, ka vardarbība pusaudžu vidū ir sociāla pēcpandēmijas izpausme. Pandēmija jauniešos ir radījusi visatļautības un nesodāmības sajūtu, agresiju. Mūsu jaunībā, ja kāvās, ar to neviens nelielījās un publiskai apskatei neizlika. Šobrīd ir radies priekšstats, ka to var darīt un par to nekādas sekas nebūs. Sākot jau ar Imantas gadījumu Pašvaldības policijai bija jāsāk vairāk kontrolēt punktus, kur šādi jaunieši pulcējas. Piemēram, Origo apkaime. Vai tas tiek darīts? Vainot pasākuma organizētājus par to, ka apkārtnē notiek kaut kas slikts, ir muļķīgi. Ja, piemēram, Mežaparkā kāds sakausies, tad vainīgi būs Dziesmu svētki?
Jānis Blūms, basketbolists, bijušais Latvijas izlases kapteinis:
Šodien jaunietim nepieciešamas fiziskas un morālas aktivitātes, iesaistīšana. Problēmas rodas tad, kad jaunietis sēž telefonā, nav nodarbināts un tādā veidā arī nejūtas vajadzīgs. Jo īpaši vasarā, kad vecāki strādā, nav skola un ir daudz vairāk brīvā laika. Getiņš ir viens no instrumentiem, kur jaunieši var iesaistīties, sadraudzēties, apceļot Latviju. Mans puika spēlēja Getiņu, es gāju viņam līdzi un tas kļuva par dzīvesstilu arī omai un opim. Arī es pats daudz jaunībā spēlēju Bruģa bumbu, izbraukāju Latviju un tā bija savā ziņā manas dzīves jēga. Tas ir jāizdzīvo, lai dzīvē kaut ko sasniegtu. Man pašam deviņdesmitajos gan Kandavā, gan Jūrmalā ir bijušas pāris saķeršanās, bet Getiņā nekad neesmu redzējis, ka būtu kādas problēmas vai vardarbība. Protams, pēc zaudējuma ir emocijas un gadās sastrīdēties ar pretinieku komandu, taču tas pieder pie lietas. Ir jāmāk uzvarēt un jāmāk arī zaudēt – tas norūda raksturu. Internetā redzētā jauniešu vardarbība laikam ir populāra tendence, bet tas ir galīgi dumji, ko viņi dara. Konfliktus var atrisināt arī bez fiziska spēka. Visticamāk šiem jauniešiem ģimenē nepievērš uzmanību un vardarbība ir veids, kā viņi izrāda, ka grib būt vajadzīgi.
