Team

Vladislavs Lakše

Art

Es vienkārši nevarēju neiekļūt Ghetto, jo, cik sevi atceros, vienmēr zīmēju un vienmēr spēlēju basketbolu. Kādreiz sapņoju par tādu basketbola turnīru, kurš nebūtu vienas dienas notikums, bet par tādu, kurš iedvesmotu ilgstoši, par tādu, kur uzvara ir kā augstākais mērķis.


Kā mākslinieks iztēlojos, ka tādam turnīram vajag arī perfektu noformējumu – iedvesmojošus tēlus un saukļus, nevis vienkārši smaidošu basketbola bumbu. Kad Matīss Elmis, ar kuru kopā spēlēju uz ielas, pastāstīja, ka Raimonds grib organizēt vasarā basketbola turnīru, kurā būs nepieciešams arī vizuāls noformējums, uzreiz sapratu, ka tā ir iespēja reailzēt savu vīziju par perfektu basketbola turnīra vizuālo tēlu.

 

 

Tas bija liktenis, tam tā vienkārši vajadzēja būt. Man vienmēr bija svarīgi ar savu mākslu izraisīt cilvēkos emocijas, pārsteigt vai pārliecināt, un Ghetto Games auditorija ir skatītāji, priekš kuriem ir ļoti interesanti radīt mākslas darbus.

 

Esmu akadēmiski izglītots mākslinieks, un, ja godīgi šādi makslinieki nedaudz augstprātīgi attiecas pret „ielu kultūru”, taču man Ghetto ir arī sava veida eksperiments, lai pierādītu, ka „augstā” māksla un tās zināšanas, ko man deva akadēmija, ir savienojama ar ielu kultūru, jo šeit iztrūkst snobisms, liekulība, šeit ir patiesas emocijas, bet publika ir pat vairāk prasīga, nekā izstāžu zāļu apmeklētāji, kuri gatavi pieņemt to, ko cildina citi. Mans mērķis nekad nebija sekot vairākuma gaumei, es gribēju runāt ar skatītāju par man svarīgām tēmām, izcelt būtiskāko, jo tieši tas liek kaut vai uz mirkli aizdomāties dziļāk par neikdienišķo.

Tāpat kā Raimondam, Ghetto ir man kā bērns, jo biju ar to no paša sākuma, pats veidoju to, realizēju savas idejas un sapņus. Ghetto man noteikti deva gan emocijas, gan pieredzi, gan manu personīgo izaugsmi. Emocijas – redzot skatītāju reakciju uz maniem darbiem, emocijas – redzot, ka saukļi iedvesmo un kā šis pasākums spēja kļūt par jauniešu pozitīvo reliģiju, kur viss notiekošais ir spilgts, mūsdienīgs, jautrs.
 


Ghetto man deva arī profesionālo pieredzi, jo līdz šim mani darbi pārsvarā bija klasiskajā tehnikā – uz audekla vai papīra, tagad izmēģināju dažādu tehniku sintēzi, kas, domāju, atstāja pozitīvu iespaidu arī uz maniem zīmējumiem un gleznām.

Visspilgtāk atmiņā ir palicis Ghetto Games fināls un meitene, kura asistēja Dārgajam danku konkursā.

No Ghetto Games 8. sezonas gaidu jaunus varoņus, jo daudzi kļuva par zvaigznēm mūsu acu priekšā, un domāju, ka arī citi talantīgi spēlētāji, dejotāji, kuri jaunajā sezonā parādīs sevi, bet arī jau esošas zvaigznes paliks tikai spēcīgākas. Es no savas puses izdarīšu visu, lai Ghetto Games iedvesmotu uz panākumiem vēl vairāk, lai tas iekarotu ne tikai Rīgu un Latviju, bet arī pasauli un Eiropu.