Kā sākās Jūsu darbība Ghetto Games?
Strādāju Grīziņkalnā jau piecpadsmit gadus. Sākumā te bija skeitparks. Vienu brīdi tur viss bija ļoti nolaists, rampas juka laukā, neviens to parku nepieskatīja. Tad atnāca Raimonds un ieviesa tur kārtību. Paņēma darbā arī mani, tā es pie viņa strādāju jau tik daudzus gadus.
Kas Jūs ikdienā motivē?
Darboties šeit ir mans dzīves stils, saprotiet? Esmu jau tādā vecumā, kad nepieciešams katru dienu kustēties, nevis sēdēt un sūdzēties, cik viss slikti.
Kāds ir bijis Jūsu spilgtākais notikums Ghetto Games?
Man ļoti patīk visi mūsu pasākumi. Nevarētu teikt, ka kāds ir labāks un kāds – sliktāks. Katrs pasākums ir ar kaut ko īpašs. Visi ir ļoti jauki. Pats galvenais, ka ir daudz apmeklētāju un cilvēki ir apmierināti, arī jauniešu daudz. Pats galvenais, ka jaunieši nevis dzer un smēķē pa kaktiem, bet nāk pie mums uz sacensībām. Tas ir ļoti labi.
Vai ir kaut kas, ko Jūs gribētu mainīt pašreizējos Ghetto Games pasākumos?
Mainīt jau te neko nevajag. Vienīgi varbūt vajag kaut ko pievienot, bet to jau lai domā Raimonds, viņš mums ir meistars uz tādām lietām. Bet te neko nedrīkst mainīt, jo tagad viss iet ļoti labi.
Kā tieši meitenes varētu vairāk iesaistīties Ghetto Games?
Meiteņu pie mums tiešām ir ļoti, ļoti maz. Puišu mums ir pietiekami daudz, bet meiteņu – pamaz. Cik esmu redzējusi, vienīgi tajā ‘pro’ grupā basketbolā redzu meitenes, bet citur mums viņu ir pavisam maz. Sports – tā ir veselība. Kad cilvēks nodarbojas ar sportu, tad galvā nav muļķīgu domu. Nav laika, lai domātu par slikto. Labāk lai meitenes nāk sportot, nevis nodarbojas ar visādām muļķībām.
